2014. gada arheoloģijas piemineklis

Autors: Juris Urtāns.

Latvijas Arheologu biedrība apvieno visas Latvijas arheologus, kopā ap 60 biedrus. Biedrība veic dažādas iekšējas un ārējas aktivitātes, realizē projektus, popularizē Latvijas arheoloģiju un arheoloģiskās vietas.

Jau daudzus gadus vairākas Latvijas biedrības pasludina dažādas dabas vietas kā gada vietas. To pašu dara arī biedrības, kas saistītas ar Latvijas dzīvo dabu.  Kāpēc lai nebūtu Gada arheoloģijas piemineklis jeb vieta?

Tomēr tas ir arī nedaudz problemātiski. Kāpēc tieši šis piemineklis vai šī vieta no apmēram 2,5 tūkstošiem Latvijas arheoloģijas pieminekļu vai ap 10 000 arheoloģiskajām vietām?

Vēl citu problēmu loks. Vieta varbūt ir arheoloģiski vērtīga, bet tanī pat laikā tā var būt nepieejama vai vietas īpašnieks vai saimnieks negrib, ka cilvēki uz šo vietu nāktu.

Vai būtu ētiski par gada vietu noteikt senkapus, kas nereti arheoloģiski ir ļoti nozīmīgi? Varbūt par gada vietu jānosaka vieta ar izciliem arheoloģiskajiem atradumiem iepriekšējā gadā? Varbūt jaunatklāta vieta, jo ik gadus atrod Latvijā jaunus arheoloģijas pieminekļus. Varbūt arheoloģiskā vieta ļoti vērtīga, bet vizuāli neizteikta vai pat vizuāli degradēta. Saprotams, ka Latvijas Arheologu biedrība arī nevar uzņemties saistības šo vietu pastāvīgi un ilgstoši kopt un labuzturēt; tas jādara saimniekam. Par to visu var būt turpmākā diskusija.

No otras puses: ja visas Latvijas arheologu pārstāvniecība uzskata, ka šī var būt gada arheoloģijas vieta, tad tas jau kaut ko nozīmē. Ja saimnieks - Kuldīgas pašvaldība saka, ka viņi labprāt gribētu, lai Veckuldīgas pilskalns būtu gada arheoloģiskā vieta, tad kāpēc lai tā nebūtu? Un ne tikai saka, bet arī veic kopšanas, labiekārtošanas un infrastruktūras uzlabošanas darbus, bet  Latvijas Arheologu biedrība sola nodrošināt informatīvu atbalstu.

Gada arheoloģijas pieminekļa nominācijai ir vēl kāds cits uzdevums: pievērst cilvēku domas arheoloģiskajām vietām kā nozīmīgai Latvijas kultūrvēstures un ainavas sastāvdaļai, varbūt pat latviešu būtības visdziļākajām un paslēptākajām vērtībām.

Veckuldīgas pilskalns

Kāpēc tomēr Veckuldīgas pilskalns? Tas ir Kurzemes pilskalns ar vienu no lielākajiem ja ne vislielāko plakumu, Kurzemes centrālais pilskalns. Latvijas pilskalnu dižākais apzinātājs Ernests Brastiņš, uzsākot Kurzemes un reizē arī visas Latvijas pilskalnu uzmērīšanu, kā centru visam plašajam darbam izvēlējās tieši Veckuldīgas pilskalnu, pēc kura orientēja visus pārējos Kurzemes pilskalnus.

Varētu stāstīt pat pietiekoši daudz par Veckuldīgas pilskalnu, bet tik un tā ļoti daudz kas paliks nepateikts, jo pilskalns ir gan liels, gan varens, gan labi nocietināts, gan ar priekšpili un senpilsētu un arheoloģiski gandrīz nepētīts.

Tikai kāda nianse. 1922.gada 16.augustā Ernesta Brastiņa pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcija nonāca Veckuldīgas pilskalnā, ļaudis uzbūvēja telti, gatavojās pilskalna uzmērīšanai. Ziņa par Rīgas kungiem pie pilskalna ātri izplatījās, sāka nākt interesenti, ziņkārīgie, un tā tas nav bijis tikai Kuldīgā, bet arī citās vietās.

Savā dienasgrāmatā E. Brastiņš ieraksta:

Pie telts atnācis kāds dīvains cilvēks. Tas daudzinātais burvis Foltheims. Viņš pats stāsta, ka to nevarot nokaut ne nozāļot. To esot daudzkārt gan darījuši, bet nekas neesot iznācis. Burvis žēlojas, ka ļaudis esot garīgas lietas aizmirsuši un kalpojot miesai. Viņš esot tik vecs, ka esot redzējis Kuldīgu vēl ar lubu jumtiem. Apkārt pilij gar jumtu bijušas misiņa mēles, kas vējam pūšot šķindējušas.

(E. Brastiņš. Kā es meklēju pilskalnus. Pēdējā Brīdī. – 1927.g. 27.augustā.)

Ir apkopotas visu Latvijas pilskalnu teikas, tomēr ne par vienu nav stāstīts, ka ap pils jumtu būtu misiņa mēles, vienīgi par Veckuldīgas pilskalnu. Kāpēc lai nebūtu bijis tāds rotājums, skaņas rotājums, kāda nav citur, Eola arfa, kā tagad to teiktu. Varbūt pat vēl pavisam kas cits: iekārta, kas rada tādu skaņu, kas var atbaidīt ienaidnieku. Lai tas paliek kā noslēpums, kuru mēs vēl nezinām.

Kurši vienmēr ir bijuši lepni un šo īpašību nav zaudējuši arī mūsdienās. Un lepnajiem Kuldīgas kuršiem pieder Veckuldīgas pilskalns, kas ar šo tiek pasludināts par Gada arheoloģijas pieminekli.

Juris Urtāns

(Uzruna Kuldīgā, nominējot Gada arheoloģijas pieminekli 2014.gada 7.februārī)

Veckuldīgas pilskalns atrodas ap 3,5 km uz Z no Kuldīgas centra, Ventas kreisajā krastā. Pilskalns ierīkots 15 – 20 m augstā zemes ragā, kurš veidojies Veckuldīgas upītei ietekot Ventā. DR pusē no parējās augstienes pilskalns atdalīts ar grāvi un ar ap 100 m garu, 20 m platu un līdz 6 m augstu valni. Kalna izlīdzinātajam plakumam plānā ir noapaļota kvadrāta formā un tas ir ap 100 x 100 m liels. Plakumā konstatēts līdz 1,6 m dziļš kultūrslānis. Uz DR no pilskalna starp Ventu un Veckuldīgas upīti atradusies ap 1 ha liela priekšpils, kura R pusē bija norobežota ar ap 40 m garu, tagad aizmilzušu grāvi. Tālāk aiz tā ap 9,5 ha lielā platībā atradās senpilsēta. Pārbaudes izrakumos gan priekšpilī, gan senpilsētā konstatēts 0,25 – 1,5 m dziļš kultūrslānis. Kuršu senpilsēta pie Veckuldīgas pilskalna pastāvējusi vēl līdz 1355.gadam, kad tai ieradīta jauna vieta tuvāk 13.gs. vidū celtajai vācu mūra pilij. Pēc dažu vēsturnieku uzskatiem Veckuldīgas pilskalnā bijis gan kuršu zemes Bandavas centrs, gan 1230.gadā minētā kuršu karaļa Lamekina rezidence.

J. Urtāns, A. Šnē, J. Asaris. Latvijas pilskalni. Eiropas kultūras mantojuma dienas. - Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 1998. – Nr. 42.

Veckuldīgas pilskalns

Kādā pilskalnā bijis kāds liels caurums, kas vedis uz zemes iekšieni. Pilskalns atradies netālu no Kuldīgas, bet kā saucot to nezinot. Visi, kas zinājuši to caurumu, tomēr neviens nevarējis pateikt, kur viņš beidzoties un runāja arī briesmīgas lietas, ka katru nakti no cauruma nākot savādas skaņas kā cilvēku vaidi un kunkstieni. Kādreiz kāds gans, kas uz pilskalna ganījis lopus, licis citiem ganiem, kas arī tur pat ganījuši, iesiet sevi garu garā striķī un laist viņu caurumā iekšā. Gribot tas redzēt kas tur esot. Tā nu arī pārējie gani šo arī iesējuši un ielaiduši to caurumā. Laiduši, laiduši, bet tad jutuši, ka nu laikam ir galā, jo izlicies, it kā tas gans kaut kur atdurtos. Tad nu paturējuši labu brītiņu, lai nu tā labi apskatās un tad, kad uzvilks augšā, lai ir ar ko stāstīt. Kad nu vilkuši augšā un pievilkuši striķa galu pie cauruma malas, tie nu ieraudzījuši, ka striķa galā nav viss gans, kuru iesējuši striķī, bet gan apdeguša baļķa gals. Gani nu pārbijušies un saukuši cik nu uziet tanī caurumā pēc gana, bet neviens nav atsaucies, bet visiem izklausījies it kā no cauruma atskanētu smaga nopūta un vairāk nekas. Palicis viss kluss un mierīgi tāpat kā senāk. Tā gans pazuda. Apraudāja to un ar laiku sāka aizmirst to gadījumu. Te kādu vasaru atnāca no svešas tālas puses kāds gans pie kāda no apkārtējiem saimniekiem un arī ganīja lopus kopā ar citiem ganiem pilskalnā. Kādreiz gani sāka stāstīt jaunajam ganam, kā toreiz tam puikam izgājis, kas laidies pa striķi zemē caurumā. Jaunais atteicis, lai nerunājot nu niekus, kas tad tur esot. Viņam ar neesot bailes, lai tik iesienot šo ar gara striķa galā viņš ar tad esot ar mieru laisties caurumā. No sākuma pārējiem bijis bail to darīt, bet beidzot bija ar mieru. Nu iesējuši atkal viņu garā striķī un nolaiduši lejā. Kad jutuši, ka nu ir galā, tā drīz vilkuši laukā un kad atkal jau striķa gals bijis pie cauruma malas, tad tie ieraudzījuši, ka nav vis vairāk gans, bet nu iesiets bijis striķa galā rudzu kūlītis. Nu šie pārlieku nobijušies atkal un saukuši ganu, cik tik bijis spēka, bet atkal neviens neatbildējis. Tad visi nu patiešām ar dzirdējuši, ka no cauruma atskan tāda kā cilvēka nopūta. No tā laika vairs negājuši ne tuvumā caurumam, jo nodomājuši, ka patiešām tur ir vai paša nelabā mājoklis.

Latviešu Folkloras krātuve (LFK 739, 11313). Pierakstīja: Helēna Vollenberga. Stāstīja Ansis Zeltiņš, 47 g. v., Kuldīgā, dzirdējis no vecākiem, 1935.gadā.