Akmens laikmeta apbedījumam Riņņukalnā pie Burtnieku ezera ģenētiķi konstatē mēri

Valdis Bērziņš

Berliner Gesellschaft fur Anthropologie, Ethnologie und Urgeschichte

Ķīles universitātes (Vācijā) ģenētiķi noteikuši, ka viens no akmens laikmeta iedzīvotājiem, kas apbedīts Riņņukalna apmetnē pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera, bijis inficēts ar mēri. Šis pagaidām ir pasaulē senākais zināmais mēra gadījums – tam veltīta publikācija žurnālā Cell Reports, un tas izraisījis arī plašu interesi pasaules medijos.

Izrakumus šajā akmens laikmeta apmetnē un apbedījumu vietā jau 19. gs. 70. gados veica grāfs Karls Georgs Zīverss (Sievers), kurš atklāto skeletu galvaskausus nosūtīja uz Berlīni antropologam Rūdolfam Virhofam  (Virchow). Neskatoties uz dramatiskajiem 20. gs. notikumiem, izrādās, šie galvaskausi Berlīnē glabājas vēl joprojām, un veicot ģenētiskus pētījumus, vienam no tiem konstatēts mēra baktērijas, Yersinia pestis, ģenētiskais materiāls. Vācu pētnieki galvaskausus nodatējuši ar radioaktīvā oglekļa (14C) metodi. Konkrētais indivīds, kuram konstatēts mēris, dzīvojis apmēram 5300.–5050. g. pr. Kr.

Vērtējot pēc ģenētiskajiem kritērijiem, tiek uzskatīts, ka mēris toreizējā formā visdrīzāk nav bijis tik postošs un lipīgs, kā vēsturiskos laikos pazīstamā “melnā nāve”. Izvirzīta arī hipotēze, ka tas pārceļojis uz cilvēku no bebriem: bebri slimo ar radniecīgu slimību, Yersinia pseudotuberculosis, turklāt, kā liecina izrakumos iegūtais dzīvnieku kaulu materiāls, Riņņukalna iedzīvotāji intensīvi medījuši bebrus. Iespējams, ka mēra slimības izplatīšanās aizsākās konkrēti Baltijas jūras reģionā. Pie Burtnieku ezera un citiem lielajiem ezeriem, kas nodrošināja bagātīgu iztiku senajiem zvejniekiem, varēja veidoties salīdzinoši liela iedzīvotāju koncentrācija jau akmens laikmetā, un tas, savukārt, varēja veicināt infekcijas slimību izplatīšanos.

Pētījumos par Riņņukalna seno apmetni un apbedījumiem Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieki sadarbojas ar arheologiem un dabaszinātņu speciālistiem no Skandināvijas arheoloģijas institūta (Šlēsvigā, Vācijā) un Ķīles universitātes (Vācijā). Izrakumi apmetnē veikti Ilgas Zagorskas (2011) un Valda Bērziņa (2017–2018) vadībā, iegūstot bagātīgus papildus datus par seno iedzīvotāju dzīvesveidu un atklājot vēl divus apbedījumus.

A Riņņukalna atrašanās; B Galvaskauss; C Apakšžoklis