Atašienes pilskalns - kā nozaudēt un atkal atrast pilskalnu

Atašienes pilskalna vaļņi un grāvji skatā no ziemeļaustrumiem. Foto: J. Urtāns.

2018.gads ir izcils gads pilskalnu jaunatklāšanā. Lielā mērā to nosaka LIDAR jeb aerolāzerskennēšanas iespējas, kas ļauj ieraudzīt zemes reljefa pārveidojumus arī sēžot mājās vai kantorī pie datora ekrāna; pēc tam aizdomīgo vietu gan tāpat arheologam dabā ir jāpārbauda. Līdz šī raksta iesniegšanas brīdim Latvijas austrumdaļā 2018.gadā ir atklāti 9 jauni, iepriekš nezināmi pilskalni, vēl vairākas vietas ir pārbaudāmas un arī tur var cerēt atklāt jaunus pilskalnus. Tāds jaunatklāto pilskalnu birums bija piedzīvots vien 1920.gados, kad tika atklāta lielākā daļa no iepriekš tikai vietējiem ļaudīm zināmajiem Latgales pilskalniem.

Pie šiem deviņiem jaunatklātajiem kā desmitais pieskaitāms arī par jaunu atrastais jeb atklātais Atašienes pilskalns, kas iepriekš skaitījās norakts un iznīcināts.

Atašienes pilskalnu, izklaušinot vietējos iedzīvotājus, 1925.gada vasarā atklāja Ernesta Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. 25.augustā pilskalns tika fotografēts, uzmērīts un aprakstīts, pēc tam 1926.gadā iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā

Atašienes pilskalna novietojums E. Brastiņa publicētajā kartē un patiesā pilskalna atrašanās vieta (iezīmēta E. Brastiņa kartē ar sarkanu trīsstūri).

E.Brastiņa pilskalna apraksts joprojām ir izsmeļošs un konkrēts un, kā tūlīt uzzināsim, arī aktuāls un mūsdienīgs:

“”Piļigora” ir nosaukums, kura pirmā puse ir latvika, bet otra – krieviska. Tas tāpēc, ka apkārtni kolonizējuši kreivi. Šai apvidū, vispārspriežot, nevarēja nekādu pilskalnu sagaidīt, jo apkārtne ir līdzena, pārņemta plašiem purviem un mežiem, kas maz noderējusi ļaužu mītnēm senatnē. Tomēr, pārmeklējot norādītā vietā, kādu mežainu smilšu kalnāju, kas ap 1 km garš, izdevās atrast viņa rietumgalā nelielu, rakumiem norobežotu vietu. Neieradusi acs grūti ieraudzītu nelielos noplakušos uzbedumus un aizmilzušos grāvjus. Kaut gan šā pilskalna zemju darbi nav ar nolūku postīti, viņi celti smalkā kāpu smiltī un tālab cieš arī no vēja.

“Piļigora” ir 2 km dienvidos Atašienes dzelzceļa piestātnei un 1 km dienv. Trošku ciemam Atašienes pag. Rēzeknes apr. valsts zemē. Šī vieta ierādīta pagasta grants bedrēm, kas traucē šās vietas aizsardzību.

Pilskalnam izraudzītā vieta ir samērā lēzena un tikai 12 m augstāka par apkārtējiem purviem. Nocietināšanai lietoti katrā galā 3 ierakumi un tik pat daudz uzbedumi. Pavēršoties gar sāniem šie zemju darbi pārvēršas terasēs. Pa vidu ierakumiem abos galos samanāma ieejas vieta.

Uzbedumi augstāki par grāvja dibenu tikai par 0,5 m. Tur kur pilskalns nav apaudzis ar velēnu, vējš smilti aizputinājis un palikuši dažās vietās trauku gabaliņi un sakusušas izviras (šlaga). Mītņu kārta atrodama tikai dažās vietās. Šur tur redzamas izlauztu celmu bedres, tāpat arī rētas no smilšu grābumiem.”
(E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Latgale. – Rīga: Pieminekļu valde, 1928.-27.lpp.)

Atašienes pilskalns un tā apkārtne 1951.gadā. A.Štokmaņa skice.

Atašienes “Piļigora”1930. – 1950.gados vairākkārt apsekots (P. Ārends, 1934.g.; K. Rozītis, 1947.g..); apsekotāji nenorāda, ka pilskalns būtu cietis no plašākas grants rakšanas, lai gan visu plašo karjeru pilskalna tuvumā sauc par Pilskalna karjeru. Novadpētnieks. J. Būmanis, styāstot par Rudzētu pagasta pirmskara laika skolu vēsturi, starp citu par skolas būves gaitu saka: “Saved granti no 18 km attālā Atašienes pilskalna” (J. Būmanis. Rudzētu pagasta skolas laikmeta griežos. - Rīga, 1997. - 35.lpp.). Iznāk, ka grants tika rakta pašā pilskalnā. Tomēr Arnolda Štokmaņa 1951.gadā sastādītajā un nesen arhīvā atrastajā Atašienes pilskalna pasei pievienotajos fotoattēlos nekādas pilskalna norakšanas pazīmes nav ieraugāmas. Tādu nav arī pasei pievienotajā pilskalna un tā apkārtnes skicē. Desmit gadus vēlāk Marijas Vilkaušas sastādītajā Atašienes pilskalna pasē jau tiek teikts, ka pilskalns ir 1,7 – 2 km garš (kas tā noteikti nav, jo tik liels ir viss reljefa izcēlums ar karjeru) un ka “piemineklis tikai daļēji saglabājies, gandrīz viss noņemts grants vajadzībām.” Atašienes pilskalnu 1979. un 1980.gadā apsekoja arheoloģe Elvīra Šnore, kura konstatēja, ka pilskalns gājis zudumā un savā ziņojumā rakstīja: “Uz šodienu pilskalns var skaitīties iznīcināts.” Šī raksta autors Atašienes pilskalnu mēģināja apsekot 1982.gadā un, pilskalnu neatrodot, nācās konstatēt, ka “Atašienes pilskalns skaitāms par pilnīgi iznīcinātu”.  Pamatojoties uz šiem apsekojumiem, Atašienes pilskalns netika iekļauts nākošajos aizsargājamo pieminekļu sarakstos. Nenoteiktas liecības vēlākos gados gan it kā tomēr liecināja, ka pilskalns vēl pastāv. Tā Atašienes vidusskolas skolēni uz to bija devušies ekskursijā, tika iesniegts pētniecisks darbs par Atašienes pilskalnu ar attēliem, kas nebūt nerādīja izraktu karjeru.

Šovasar, paveroties LIDAR iespējām apskatot savas dzimtās puses reljefu, māsa un brālis - Ilona un Edgars Vilcāni - skatīja reljefa modeli karjerā Atašienes pilskalna iespējamajā vietā un negaidīti un necerēti pie karjera ieraudzījis reljefa pārveidojumu, kas atgādina pilskalnu. Nododot informāciju žurnālistam J. Rancānam, kas mums rakstīja: “Pie reizes gribēju Jums nosūtīt atradumu LIDAR kartē Atašienes pusē. Vai tas varētu būt Brastiņa aprakstītais pilskalns: [..] Taču ja tas ir tas pats, tad realitātē viņš atrodas pavisam citā vietā, nekā Brastiņa aprakstos. Nav iekļauts arī pieminekļu sarakstos.”

Atašienes pilskalna attēlojums LIDAR modelī.

Šī vieta šovasar tika atrasta un apmeklēta, un šaubu nebija – tas ir it kā grantī noraktais un par zudušo uzskatītais Atašienes pilskalns, kas saglabājies gandrīz tāds pats, kā to attēlo E. Brastiņa 1925.gada uzmērījums un apraksts.

Tagad, kad Atašienes pilskalns ir atgriezies (bet tas jau arī nebija zudis, tikai izgājis no oficiālās pieminekļu aprites), var tīri labi saprast, kā tas bija gadījies. Sākās ar to, ka E. Brastiņš savā grāmatā publicētajā Atašienes pilskalna novietojuma kartē kā pilskalna atrašanās vietu bija norādījis kādu vietu ap pusotru kilometru uz ziemeļiem no patiesās pilskalna atrašanās vietas. Jā, karjers pilskalna tuvumā tika aktīvi izmantots daudzus gadus gan pirms II Pasaules kara, gan pēckara laikos, bet pilskalna nepareizā atzīme publicētajā kartē lika pilskalnu meklēt ne tur, kur tas patiesībā atradās. Šīs iedomātās pilskalna vietas tuvumā bija un arī tagad ir Pilskalnu mājas, bet māju nosaukums, protams, vedināja domāt, ka turpat tuvumā vajadzētu atrasties pilskalnam, bet tur bija karjers; tātad pilskalns ir norakts.

Salīdzinot ar agrākajām reljefa kartēm var redzēt, ka Atašienes pilskalna rajonā ar karjeru ir noraka paliela platība, kurā bija vairāki izcēlumi. Atašienes pilskalns atrodas šo reljefa izcēluma rietumu galā, kur izcēlums sašaurinās un veido it kā asti. Karjers, kurš šobrīd vairs netiek izmantots, ir apstājies apmēram 50 m attālumā no pilskalna austrumu gala vaļņiem un grāvjiem. Uz dienvidiem no pilskalna ir Zilupeites purvainā leja, uz ziemeļiem – purvains zemums. Pie pilskalna nepieved neviena iestaigāta taka, vienīgi veco karjeru šad un tad lieto motobraucēji, kas pa laikam ir nesaudzīgi braukuši arī pāri pilskalnam. Pilskalna plakuma austrumu galā ir ierakta tagad jau aizaugusi lielāka garena bedre, kas laikam saistāma ar II Pasaules kara notikumiem. Pilskalnu, kas apaudzis retām priedēm un retu pamežu, ir labi pārskatāms, veido smilts, senais kultūrslānis nav saskatāms. Ja E. Brastiņa laikā vējš vietām pilskalnā bija atsedzis smilšu laukumus, tad tagad visu pilskalnu klāj sūna un velēna.

Atašienes pilskalns kā pilskalns ir saglabājies un šobrīd to nekas neapdraud. Kļūdu un pārpratumu dēļ tas gan zaudējis pieminekļa statusu, bet to jau var un arī vajag atjaunot.

Kādreiz rakstnieks Mihails Bulgakovs deva lielisko frāzi: “Rokraksti nedeg”. Atašienes pilskalna gadījumā laikam var teikt: “Pilskalni bojā neiet” un gribētos, lai tā tiešām arī būtu.

Tātad Krustpils novadā ir ne divi, bet trīs skaisti pilskalni: Asotes, Dzirkaļu un Atašienes pilskalni. Mežāres Ļāmānu pilskalns (par to rakstīju: Krustpils Novadnieks. 2013., Nr.10) gan ir norakts un nav saglabājies.

Juris Urtāns