Latvijas Arheologu biedrība (LAB), turpinot pagājušajā gadā iedibināto tradīciju, par 2015. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies Riņņukalna apmetni un upurakmeni (valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis ar aizsardzības Nr. 2511). Šis piemineklis ir unikāls ar to, ka tajā atklāts Austrumbaltijā vienīgais akmens laikmeta „køkkenmødding” (no dāņu valodas „virtuves atkritumi”) jeb uzkalniņš, kurš veidojies no pārtikas pārpalikumiem (gliemeņu vākiem, zivju asakām, dzīvnieku kauliem) un datēts ar 3400 – 2900 g.p.Kr.
Skats uz Riņņukalna apmetni no Salacas labā krasta. (Ilgas Zagorskas foto)
Riņņukana apmetne un upurakmens ir kompleksa senvieta, kuras sastāvā ietilpst jaunākā akmens laikmeta – neolīta – apmetne, kuras ZA malā atrodas 30 m garais un 20 m platais „køkkenmødding”, kurš neolītā izmantots arī kā apbedījumu vieta. Pats uzkalniņš un teritorija ap to arī 15. – 16. gs. izmantota cilvēku apbedīšanai. Savukārt 15 m uz Z no uzkalniņa pašā Salacas upes krastā atrodas bedrīšakmens – Riņņukalna upurakmens, kurš uzskatāms par kulta vietu.
Riņņukalna upurakmens (Līgas Palmas foto)
- gs beigās un 20. gs. sākumā Riņņukalns bija pazīstamākā un populārākā akmens laikmeta apmetne Austrumbaltijā. Tieši tādēļ šis arī bija pirmais arheoloģiskais piemineklis, kurš 1924. gada 16. aprīlī tika iekļauts Latvijas Republikas aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Šo pieminekli atklāja vācbaltu vēstures pētnieks grāfs Karls Gurtavs fon Zīverss, kurš pirmais Riņņukalnā 1873. un 1874. gadā veica izrakumus. Viņš konstatēja, ka nelielais uzkalniņš sastāv no saldūdens gliemeņu vāku un zivju asaku slāņiem, kuros atrodami arī deguši dzīvnieku kauli, apstrādātu kaulu fragmenti, kā arī keramika, dzintara un akmens priekšmeti. Zemākajos slāņos K.G.Zīverss atrada arī vismaz 4 apbedījumus, kurus viņš attiecināja uz akmens laikmetu. Pēc K.G.Zīversa atradumiem tā laika Baltijas vēstures pētnieku aprindās izcēlās asas diskusijas par šo apmetni, tajā uzietajiem atradumiem un apbedījumiem. Nākamais izrakumus Riņņukalnā 1881. gadā veica vācbaltu pētnieks A. Zommers, kurš līdztekus akmens laikmeta atradumiem šai vietā atklāja arī viduslaiku un jaunāko laiku (15. – 16. gs.) apbedījumus.
2011. gadā atklātais apbedījums Riņņukalna apmetnē (Valda Bērziņa foto)
Pēcāk šeit izrakumus veikuši arī citi vācbaltu pētnieki - 1895. gadā Karls Lēviss of Menārs un 1913. gadā Makss Eberts. Savukārt pirmais latviešu arheologs, kurš „iedūra lāpstu” Riņņukalnā bija Eduards Šturms, kurš šeit izrakumus veica II Pasaules kara laikā 1943. gadā. Visu 20. gs. otro pusi un līdz pat 2011. gadam arheologu vidū valdīja uzskats, ka gliemeņu un zivju asaku slāņi ir pilnībā izpētīti līdzšinējos izrakumos. 2011. gada pavasarī sadarbojoties Latvijas vēstures institūta un Baltijas un Skandināvijas arheoloģijas centra (Vācija) pētniekiem, izmantojot ģeoradaru, tika veikta zemes skanēšana un atklāts, ka, iespējams, kādi „atkritumu slāņi” uzkalniņā varētu būt saglabājušies. Šī paša gada vasarā Latvijas vēstures institūta pētnieku Ilgas Zagorskas un Valda Bērziņa vadītajos izrakumos tika atklāts, ka vietām tiešām saglabājies līdz pat 0,75 m biezs gliemežvāku un zivju asaku slānis. Pateicoties šim atklājumam, pēdējos gados Riņņukalna neolīta apmetnes izpētē iesaistījušies daudzi Eiropas vadošie akmens laikmeta pētnieki un šis piemineklis sniedz jaunu informāciju par akmens laikmeta cilvēku diētu.
Gliemeņu un zivju asaku slāņi Riņņukalnā (Valda Bērziņa foto)
Izmantotie materiāli:
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstam – 90 http://www.mantojums.lv/?lang=lv&cat=576&fulltext_id=7186
Valdis Bērziņš, Ute Brinker, Christina Klein, Harald Lübke, John Meadows, Mudīte Rudzīte, Ulrich Schmölcke, Harald Stümpel and Ilga Zagorska New research at Riņņukalns, a Neolithic freshwater shell midden in northern Latvia ANTIQUITY 88, 2014., p. 715–732
Autors: Mārcis Kalniņš